Ļaunu slavu par mani ceļ. Laikrakstos par mani valda neapvaldīts naidīgs tonis, un neviens pats pret to neprotestē.»** Šādu pašvērtējumu kādā vēstulē Nīcše izteic sakarā ar savu 45. dzimšanas dienu, kad viņam ar vēja spārniem tuvojas gan pasaules slava, gan ārprāts.

F. Nīcšes ideju popularizāciju (arī rehabilitāciju) sāka dāņu literatūrzinātnieks Georgs Brandess ar 1888. gada lekciju kursu Kopenhāgenas universitātē; neilgi pēc Nīcšes bioloģiskās nāves ar viņa darbu filozofisko interpretāciju izcēlās cits dānis - Ha­ralds Hefdings.

Kopotu rakstu izdošanas cienīgs viņš kļūst kopš 1892. gada.

Jau savas dzīves - vismaz bioloģiskās dzīves - laikā viņš kļūst arī par enciklopēdiju lappušu pastāvīgo iemītnieku, par kuru «ļaunu slavu» parasti neceļ. Piemēram, Brokliauza Konversācijas vārdnī­ca bez negatīva vērtējuma stāsta par Nīcši, ka viņš «ir radikāli skeptisks filozofijā, galēji ateistisks reliģiskos jautājumos un pār­nacionāls politikas, kultūras un mākslas lietās» un ir «pirmšķirīgs filologs un stila meistars, kas bagātinājis vācu valodu ar jaunām izteiksmes un izteikšanās līdzekļu formām».***

Kā gadsimtu mijā Nīcše skatītos uz latviešiem, ja viņu nebūtu uzveikusi psihiskā un bioloģiskā nāve? Situācija te nebija vienno­zīmīga. N. Ikstena, no vienas puses, kvalificē (ar atrunām) intere­si par Nīcši kā «Nīcšes bumu», bet, no otras, citē pirmsnīcšes lai­ka filozofijas aktīvistu Pēteri Zālīti, kuram Nīcšes filozofija 1900.