APBURTA VIETA
N. baznīcas ķestera atstāstīts notikums.
Nudien, jau apnicis stāstīt. Ko gan domājiet? Patiesi garlaicīgi: stāsti tik un stāsti, un atkratīties nevar. Nu, atļaujiet, stāstīšu, tikai, nudien, pēdējo reizi. Jūs teicāt, ka cilvēks var pārspēt, kā teikt, ļauno garu. Protams, ir jau gan pasaulē, ja labi padomā, dažādi gadījumi… Tomēr, nesakiet vis'tā. Ja nelabais gribēs pievilt, tad pievils, nudien pievils! Paklausieties tik: mēs savam tēvam bijām četri. Es tolaik vēl biju muļķītis. Man tad bija gadu vienpadsmit, ne jau, ne vienpadsmit: atceros kā tagad, ka reiz nometos četrrāpus un sāku riet kā suns, tētis uzsauca man, šūpodams galvu: «Ak, Foma, Foma! laiks drīz sievu ņemt, bet tu muļķojies kā jauns ēzelēns!» Vectēvs toreiz vēl bija dzīvs un uz kājām — lai viņam debesu valstība — diezgan stiprs. Gadījās, ka iedomājās .. . Bet ko tā stāstīt? Viens grābstās veselu stundu pa krāsni pēc ogles savai pīpei, otrs nezin kādēļ aizskrēja aiz klēts. Kas tas īstenībā ir? Ja būtu uzmācies, bet paši taču lūdzāt… Ja klausās, tad klausās! Tētis jau pavasara sākumā aizveda uz Krimu tabaku pārdot; neatceros tik, divi vai trīs vezumus sarīkoja, — tabaka toreiz bija cenā. Līdzi paņēma trīs gadus veco brāli, lai pie laika pieradinātu braukt vezumniekos. Mājās palikām: vectēvs, māte, es, brālis, un vēl viens brālis. Vectēvs bija apsējis dārzāju lauku pie paša ceļa un pārgāja dzīvot būdā; paņēma arī mūs līdzi par zvirbuļu un žagatu trenkātājiem no dārzāju lauka.