Tas mums, nevar teikt, ka būtu nācis par ļaunu: varējām saēsties dienā tik daudz gurķu, meloņu, rāceņu, sīpolu, zirņu, ka vēderā, nudien, it kā gaiļi sāka dziedāt. Nu, bez tam iznāca arī peļņa: pa ceļu daudz braucēju, katram gribējās nogaršot arbuzu vai meloni, un no apkārtējiem ciematiem sanesa maiņai vistas, olas, tītarus. Dzīve bija laba. Bet vectēvam visvairāk patika tas, ka garām brauca ikdienas ap piecdesmit vezumnieku. Ļaudis, zināt, kas daudz ko pieredzējuši: ja sāks stāstīt — saspicē tik ausis! Bet vectēvam tas tikpat kā izsalkušam ķiļ- ķeni. Dažreiz gadas sastapt vecus paziņas (vectēvu ikviens pazina), variet paši iedomāties, kā tad ir, kad veči sastopas. Tā un tā, tad un tad, tas un tas noticis. Nu, un iekarst! piemin diezi cik senus laikus. Reiz, — nu, lūk, tiešām it kā nupat būtu noticis, — saule jau taisījās rietēt, vectēvs staigāja pa lauku un noņēma arbūziem lapas, ar ko tos pa dienu bija apsedzis, lai saulē neizkalstu. «Skaties, Ostap,» saku brālim, «lūk, vezumnieki brauc!» «Kur ir vezumnieki?» vectēvs jautāja, iezīmēdams lielu meloni, lai puikas, gadījumā, nenoēstu. Patiesi, pa ceļu tuvojās kādi seši vezumi. Vezumiem pa priekšu soļoja vezumnieks, jau ar iesirmām ūsām. Būdams no mums vēl soļus — nu teiksim — desmit, viņš apstājās. «Sveiks, Maksim! Lūk, kur dievs licis satikties!» Vectēvs piemiedza acis: «A! Sveiks, sveiks! No kurienes braukdami?'Arī Boļačka te? Sveiks, sveiks, brāl! Velns parauj! Te jau ir visi! ir Krutotričenko! ir Pečerica! ir Koveļoks! ir Stecko! Sveiki! A, ha, ha! ho, ho!..» un sākās saskūpstīšanās.