Vēršus izjūdza un palaida zālē ganīties, vezumus atstāja uz ceļa, bet paši nosēdās pulkā pie būdas un aizsmēķēja pīpes. Bet kam tad stāvēja prātā pīpes! Stāstot un pļāpājot nezi vai tika pa vienai. Pēc palaunadža vectēvs sāka viesus mielot ar melonēm. Katrs paņēma pa melonei, notīrīja to pamatīgi ar nazīti (visi bija rūdīti puiši, ne mazumu kūlušies pa šo bēdu pasauli, zināja jau, kā ļaudis ēd, — ja iznāk, gatavi vai tūliņ sēsties pie panu galda); labi notīrījis, katrs izdūra ar pirkstu caurumiņu un izsūca šķidrumu, tad sāka griezt pa gabaliņam un bāzt mutē. «Ko jūs, puiši, tā stāvat, mutes ieplētuši?» vectēvs sacīja. «Padejojiet, suņubērni! Kur, Ostap, tava stabule? Nu, kazačoku! Foma, rokas sānos! Nu, lūk, tā! He, hop!» Es toreiz biju ņiprs zēns. Nolāpītais vecums! Tagad jau vairs tā nevaru: visu pagriezienu vietā kājas tikai klūp. Ilgi vectēvs nolūkojās mūsos, sēdēdams pie vezumniekiem. Manu, ka kājas viņam nevar mierīgi novaldīties uz vietas, it kā kāds raustītu tās. «Skaties, Foma,» Ostaps sacīja, «ka vecais āzis arī sāks vēl dejot!» Ko jūs domājat? Nepaguva viņš to pateikt, — neizcieta vecais! iegribējās, ziniet, padižoties vezumnieku priekšā.