Lūk, kur ievilcis nešķīstais! Apmetis vienu otru līkumu, viņš uzdūrās taciņai. Mēness nebija: tā vietā mākoņu spraugā pazibēja balts plankums. «Rītu būs liels vējš!» vectēvs nodomāja. Paskat, taciņai iesāņus uz kapa kopiņas iemirdzējās svecīte. «Paskat tik!» Vectēvs apstājās, iesprauda rokas sānos un skatās: svecīte nodzisa; tālumā un vēl mazliet tālāk aizdegās otra. «Apslēpta manta!» vectēvs iesaucās, «deru uz diezin ko, ja nav apslēpta manta!» Un gribēja jau saspļaut rokās, lai sāktu rakt, bet apķērās, ka nav lāpstas. «Ak, žēl! nu, kas zina, varbūt jāpaceļ tikai velēna un tur tā gul, dārgumiņš! Neko darīt, jāapzīmē vismaz vieta, lai vēlāk neaizmirstos.» Atvilcis kā redzams viesuļa nolauztu, pamatīgu zaru, viņš uzvēla to tai kapa vietai, kur dega svecīte, un gāja pa celiņu tālāk. Jaunā ozolu birzs kļuva retāka; pazibēja zedeņi. «Nu! vai es neteicu,» vectēvs nodomāja, «ka tas ir popa aploks? Lūk, arī viņa zedeņi! Ne versts vairs nav līdz dārzāju laukam.» Mājās viņš pārnāca, tomēr, stipri vēlu un negribēja ēst pat ķiļķenus. Pamodinājis brāli Ostapu, uzprasīja tik, vai vezumnieki jau sen aizbraukuši, un ietinās kažokā. Un, kad tas sāka iztaujāt: «Bet kur tevi, veco tēv, velni bija šodien aizrāvuši?» «Nejautā,» viņš teica, tldamies vēl ciešāk, «nejautā, Ostap, kļūsi ātri vecs!» Un sāka tā krākt, ka zvirbuļi, kas bija sametušies dārzāju laukā, no bailēm pacēlās gaisā. Bet vai viņš varēja mierīgi gulēt? Neko teikt, bija viltīgs, bestija, — lai viņam debesu valstība — atrada arvien izeju. Dažreiz uzvilka tādu dziesmu, ka kod vai lūpās.