Otrā dienā, tikko laukā sāka svīst gaisma, vectēvs uzvilka svārkus, apjozās, paņēma padusē lāpstu, izdzēra kausu maizes kvasa, noslaucīja lūpas svārku apakšmalā un gāja tieši uz popa sakņu dārzu. Pagāja jau garām zedeņiem un zemajam ozolu mežiņam. Koku starpā aizlokās taciņa un iziet uz lauka. Liekas tā pati. Izgāja uz lauka — vieta uz mata tā pati vakarējā: lūk, turpat slejas gaisā arī baložu būda; bet piedarbs nav redzams. «Nē, tā nav tā vieta. Tā, domājams, būs tālāk; vajag, kā redzams, pagriezties uz piedarba pusi!» Atgriezās atpakaļ, sāka iet pa otru celiņu, nāca redzams piedarbs, bet nav baložu būdas. Pagriezās atkal tuvāk baložu būdai — nozuda piedarbs. Laukā, kā par spīti, sāka līņāt. Paskrējās atkal uz piedarba pusi — nozuda baložu būda^ pie baložu būdas — nozūd piedarbs. «A, kaut tu, nolādētais sātan, nepieredzētu savus bērnus!» Bet lietus gāza kā no spaiņa. Novilcis jaunos zābakus un ietinis lakatā, lai nesaruktu no lietus, viņš sāka joņot kā pana aidinieks. Ielīda būdā, caurcaurim izmir- cis, apsedzās ar kažoku un sāka kaut ko caur zobiem ņurdēt un apveltīt velnu tādiem vārdiem, kādus savu mūžu vēl neesmu dzirdējis.