Liels bija nolādētais akmens! Tomēr, stingri atspēries kājām zemē, viņš nogrūda to no kapa. «Hu!» noskanēja ielejā. «Tur tev arī bija ceļš! tagad darbs veiksies labāk.» Tad vectēvs apstājās, izņēma radziņu, uzbēra dūrei tabaku un taisījās likt pie deguna, kad piepeši viņam virs galvas «či-hī!» kāds nošķaudījās tik stipri, ka koki nolīgojās un vectēvam notašķījās visa seja. «Būtu jel pagriezies sāņus, kad nāk šķavas!» vectēvs norūca, slaucīdams acis. Apskatījās visapkārt — neviena nav. «Nē, kā redzams, velns necieš tabaku,» viņš turpināja, noglabādams radziņu azotē un ķerdamies pie lāpstas. «Viņš tomēr mujķis, tādu tabaku gan ne viņa vectēvs, ne tēvs nebūs dabūjis šņaukt!» Sāka rakt — zeme mīksta, lāpsta viegli iegrimst. Klau, ieskanējās kaut kas. Izmetis zemes, viņš ieraudzīja katlu. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» vectēvs iesaucās, pabāzdams zem tā lāpstu. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» iečiepstējās putna knābis, ieknābis katlam. Vectēvs atkāpās un izlaida lāpstu no rokām. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» ieblējās auna galva koka galotnē. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» ierūcās lācis aiz koka, pabāzis savu purnu. Vectēvu sāka kratīt drebuli. «Te jau baigi teikt kādu vārdu!» viņš norūca pie sevis. «Bail teikt kādu vārdu'» iečiepstējās putna knābis. «Bail teikt vārdu!» ieblējās auna galva. «Teikt vārdu!» norēcās lācis.