«Hm!» vectēvs teica un pats pārbijās. «Hm!» iečiepstējās knābis. «Hm!» ieblējās auns. «Hm!» ierūcās lācis. Izbailēs vectēvs atskatījās. Tu mans dievs, kāda nakts! Ne zvaigžņu, ne mēness; visapkārt aizas, zem kājām stāvs bezdibenis, pāri galvai pārkāries kalns un, paskat vien, tūliņ pat uzgāzīsies viņam virsū. Un vectēvam rādās, ka aiz tā rēgojas kāds purns; uch, uch! deguns kā kalēja plēšas, nāsis — lej vai pa spaiņam ūdens katrā; lūpas, nudien, kā divi bluķi, izvalbījušās sarkanas acis, arī mēli izkāris un ķircinā. «Parauj tevi velns!» vectēvs izsaucās un pameta katlu. «Ņem savu mantu! Kas par neģēlīgu purnu!» Un gribēja jau mesties bēgt, bet atskatījās un apstājās, redzēdams, ka viss tāpat kā iepriekš bijis. «Nešķistais tikai biedē!» Ķērās atkal pie katla — nekust, smags! Ko lai dara? Te atstāt taču nevar. Un, saņēmis visus spēkus, satvēra to abām rokām: «nu, uz reizi, uz reizi! vēl, vēl!» un izcēla. «Uch! tagad gan jāiešņauc tabaka!» Sadabūja radziņu. Pirms sāka uzbērt, vēl labi apskatījās, vai nav kāds tuvumā. Liekas, ka nav; bet viņam rādās, ka koka celms tusnī un piepūšas, parādās ausis, sarkanas, asinīm pielijušas acis, ieplešas nāsis, deguns saraucas un ir gatavs šķaudīt. «Nē, ne- šņaukšu tabaku,» vectēvs nodomāja, radziņu noglabādams, «sātans atkal piespļaudīs acis!» Paķēra ātri katlu un metās bēgt, cik jaudas: tikai jūt, ka no muguras kāds tā vien tik svilina pa kājām ar rīkstēm … «Vai! vai! vai!» vectēvs tikai vaimanāja, dodams kājām ziņu; atpūtās tikai mazliet, kad bija jau noskrējis līdz popa sakņu dārzam.