Tās bija beigas. Subjenkovs bija nostaigājis garu cie­šanu un šausmu ceļu, līdzīgi gājputnam traukdamies mā- up uz Eiropas galvaspilsētām, un te, tālāk nekā jebkad, trievu Amerikā, viņa ceļš aprāvās. Viņš sēdēja sniegā uz muguras sasietām rokām un gaidīja spīdzināšanu. Viņš ziņkāri skatījās uz milzīgo kazaku, kas gulēja viņa priekšā, izstiepies visā garumā sniegā, un vaidēja no sā­pēm. Vīriešiem bija apnicis noņemties ar šo milzoni, un viņi to bija nodevuši sieviešu ziņā. Upura kliedzieni lie­cināja, ka viņas pārspējušas vīriešus velnišķīgā cietsir­dībā.

Subjenkovs vēroja to un drebēja. Viņš nebaidījās no nāves. Pārāk bieži viņš bija riskējis ar savu dzīvību no­gurdinošajā ceļā no Varšavas līdz Nulato, lai drebētu bailēs no nāves. Bet viņš bija pret spīdzināšanu. Tā viņu aizvainoja. Ne tāpēc, ka viņu gaidīja ciešanas, bet tāpēc, ka šajās mokās viņš izskatīsies nožēlojams. Viņš paze­mosies, lūgs žēlastību un diedelēsies gluži tāpat kā Lie­lais Ivans un citi pirms viņa. Tas būtu pretīgi. Sagaidīt nāvi drosmīgi, neapkaunojot sevi, smaidot un jokojot — lūk, kā vajadzētu. Bet zaudēt savaldību, kad garu nomā- kušas fiziskās sāpes, spiegt un buldurēt kā pērtiķim, kļūt par īstu zvēru — lūk, kas bija briesmīgi.