Izglābties nebija ne mazāko izredžu. Jau pašā sākumā Iededzies kvēlā sapnī par Polijas neatkarību, viņš bija kļuvis par rotaļlietu likteņa rokās. Jau pašā sākumā — Varšavā, Sanktpēterburgā, Sibīrijas raktuvēs, Kamčatkā, zvērādu zagļu nedrošajās laivelēs — liktenis bija vedis viņu pretī šīm beigām. Skaidrs, ka jau pasaules radīšanas pirmajā dienā viņam bija paredzēts tāds gals, viņam, tik izsmalcinātam un jūtīgam cilvēkam, kura nervi uztvēra katru visniecīgāko kairinājumu, viņam — sapņotājam, dzejniekam un māksliniekam! Viņš vēl nebija piedzimis, kad jau bija nolemts, ka šis nervu kamols, kas viņu vei­doja, dzīvos starp rupjiem, kaucošiem mežoņiem un mirs šajā tālajā nakts zemē, šajā drūmajā nostūrī pašā pa­saules malā.

Subjenkovs nopūtās. Vai tiešām viņa priekšā gulēja Lielais Ivans — milzis, cilvēks bez nerviem, dzelzs vīrs, kazaks, kas bija kļuvis par jūras laupītāju, radījums, kas bija flegmātisks kā vērsis, ar tik primitīvu nervu sistēmu, ka tad, kad normālam cilvēkam sāpēja, viņam labi ja ku­tēja? Un tomēr šiem Nulato indiāņiem izdevās atrast Lielā Ivana nervus un iztaustīt tos līdz pašām drebošās dvēseles saknēm. Viņi panāca savu. Likās neticami, ka cilvēks var pārciest tādas mocības un tomēr palikt dzīvs. Lielais Ivans dārgi samaksāja par savu primitīvi būvēto nervu sistēmu. Viņš bija izturējis divtik ilgi kā visi pārējie.