— Es smejos par tevi un tavu spēku, o, Makamuk, — viņš teica, — cērt, cērt no visa spēka!
Subjenkovs pacēla roku. Makamuks atvēzēja cirvi, milzīgu cirvi, ar kuru aptēš baļķus. Spožais tērauda asmens pazibēja saltajā gaisā, uz netverami īsu mirkli sastinga Makamukam virs galvas un tad krita uz Subjenkova kailā kakla. Tas pāršķēla muskuļus un skriemeļus un iecirtās dziļi baļķī. Pārsteigtie mežoņi ieraudzīja, ka galva aizveļas kādu jardu no asiņojošā rumpja.
Visi bija bezgala apjukuši un klusēja, kamēr pamazām sāka atskārst, ka nekādu zāļu nav bijis. Zvērādu zaglis bija apvedis viņus ap stūri. Viņš vienīgais no visiem gūstekņiem bija izbēdzis mocībām. Šīs likmes dēļ viņš bija spēlējis. Un tad nograndēja smiekli. Makamuks apkaunots nodūra galvu. Zvērādu zaglis bija viņu piemuļķojis. Makamuks bija pazemots visu savu ciltsbrāļu acīs. Viņi joprojām smējās kā negudri. Makamuks pagriezās un, galvu nokāris, vilkās prom. Viņš zināja, ka no šā brīža viņu vairs nesauks par Makamuku. Viņš būs Apkaunotais, viņam neizdosies nomazgāt kauna traipu līdz mūža galam, un, vienalga kad sapulcēsies ciltis — pavasarī, lai ķertu lašus, vai vasarā, lai tirgotos, — pie visiem ugunskuriem atkal un atkal tiks pārstāstīts, kā mierīgi no viena paša cirtiena no Apkaunotā rokas nomira zvērādu zaglis.