Subjenkovam sametās nelabi no šā skata, bet viņš apspieda nelabumu un izlikās saniknots.
— Tā nekas neiznāks, — viņš teica. — Nobeidziet viņu, un tad sāksim pārbaudi. Jakaga, gādā, lai šis troksnis mitētos!
Kad tas bija izdarīts, Subjenkovs pagriezās pret Makamuku.
— Un neaizmirsti, ka tev jācērt no visa spēka! Tā nav bērna nodarbošanās. Ņem cirvi un zvel pa baļķi, lai es redzu, ka tu dari to kā vīrietis.
Makamuks paklausīja un divas reizes spēcīgi iezvēla pa baļķi, atšķeļot pamatīgu šķilu.
— Labi. — Subjenkovs pārlaida skatienu aplī sastājušos iedzimto sejām, kuras it kā simbolizēja barbarisma sienu, kas bija pacēlusies ap viņu jau tad, kad cara policija pirmo reizi apcietināja viņu Varšavā. — Ņem cirvi, Makamuk, un stājies te! Es nogulšos. Kad es pacelšu roku, cērt un cērt no visa spēka! Un pielūko, lai neviens nestāvētu tev aiz muguras! Zāles ir labas, cirvis var atlēkt no mana kakla un izšļukt tev no rokām.
Viņš paskatījās uz diviem suņu iejūgiem ar nartām, kas bija piekrautas ar ādām un zivīm. Pie nartām stāvēja seši mednieki, kuriem vajadzēja būt par viņa sargiem.
— Kur ir meitene? — jautāja polis. — Pirms sākam pārbaudi, atved viņu šurp!
Kad arī tas bija izdarīts, Subjenkovs nogūlās sniegā un nolika galvu uz baļķa kā noguris bērns, kas gatavojas iemigt. Viņš bija pavadījis zemes virsū tik daudzus grūtus gadus, ka patiesi jutās noguris.