spalvām un koši sarkanu, kā asinīs mērcētu knābi; mazās, dzeltenbrūnās meln- galvas pīlītes, kas kautri peldēja nedaudz iesāņus no pārējām; jāsaka gan, ka viņu šķietamā kautrība ir tīrā liekulība, jo melngalvas pīle, tāpat kā dzeguze, dēj olas svešās ligzdās, uzveļot grūto perēšanas un bērnu barošanas darbu viegli apmānāmām citu sugu pīlēm. Vietumis dumbrājā pastaigājās dzērves; seklajos ūdeņos grūstīdamies plunčojās lieli bari ibisu; šo putnu garais, līkais knābis un spīdīgi melnais, sēru tērpam līdzīgais apspalvojums it nemaz neatbilda rotaļīgajam dzīvespriekam, ar kādu ibisi vēcināja spārnus, griezās riņķī, cits citu knāba un pliķēja. Starp melnajiem ibisiem šur tur gadījās mazākas grupiņas spilgti sarkanu ibisu, kas savu radinieku tumšumā izcēlās kā purpurkvēla saulrieta strēles.
Plašākos atklātos ezeriņos peldēja melnkakla gulbju flotiles; gulbji slīdēja pa ūdens virsmu nesteidzīgā, majestātiskā cēlumā, un viņu putu baltais spalvu tērps brīnišķīgi kontrastēja ar galvas un liegi izliektā kakla zilgano melnumu.
Karalisko melnkakļu pulkā galminieku lomās grozījās koskorabas gulbji — drukni, pavisam necila izskata balti putni. Sājos pašos ezeriņos seklākās vietās gar niedrāja malu barojās nelieli flamingu bariņi.