No tālie­nes pret zaļajām niedrēm flamingi izskatījās kā kus­tīgi rozā un sarkanu rožu klēpji. Lēni, prātīgi viņi bra­dāja pa tumšo ūdeni, noliekuši galvu un izliekuši rozā kaklu lielā burta S formā, sarkanās kā zīmoglaka kājas sasaistīja katru putnu ar tā izplūdušo, kustīgo atspulgu.

Manā priekšā bija neredzēti krāšņa putnu dzīves aina, un, tās apburts, es sēdēju mašīnā kā ornitoloģiskā ekstāzē, neredzēdams neko citu kā vien spalvoto ķer­meņu lāsmojumu, šļakatas un gludā ūdens virmojumus, plīvojošo spārnu zibšņus.

Piepeši automašīna nogriezās sāņus uz šaurāka ceļa, kas spīdēja vienās peļķēs; mēs izbraucām cauri eika­liptu birzij un atradāmies pie baltas, garas un zemas mājas, kura atgādināja Anglijas fermu. Priekšējā sē­deklī Miegapele Būta pamodās no saldas dusas, viņa bija nepārtraukti gulējusi kopš tā brīža, kad atstājām galvaspilsētu; meitene vēroja mūs zilām, miegainām acīm.

— Esiet sveicināti Losinglesā, — viņa teica un saldi nožāvājās.

Māja bija jauki iekārtota karalienes Viktorijas laika stilā: mēbeles tumšas un masīvas, pie sienām dzīvnieku galvu izbāzeņi un izbālējušas gravīras, gaiteņi izlikti akmens flīzēm; it visur vēdīja tīkama, mazliet šķērma parafīna dvaka, kas izplūda no lielām, spožām kupol­veida lampām.