Pamazām, ļoti uzmanīgi putni atlaida vaļīgāk kāju tvērienu un tu­pēja, viegli šūpodamies. Sauļojoties ar spuraini uzbu- žinātām spalvām, kas pletās uz visām pusēm, dzegu­zes izskatījās tik pūkainas kā tikko izšķīlušās no olām un šajā nevarīgajā vecumā pārcietušas drēbju kožu

uzbrukumu. Taču, par spīti visām dīvainībām, guira dzeguzes bija ļoti mīlīgi putni: ja mēs viņas atstājām vienas kaut vai uz pusstundu, dzeguzes ikreiz sveica mūsu atgriešanos ar jūsmīgiem treļļiem, un gribot ne­gribot mums radās pret guirām sirsnība.

Pats pirmais guiru pārītis — tie putni, ko mēs iegu­vām Losinglesā, allaž palika mūsu mīluļi, un Džekija viņus stipri izlutināja. Ekspedīcijas noslēgumā dzegu­zes tika nodotas Londonas zooloģiskajam dārzam, un sagadījās tā, ka mēs gandrīz divus mēnešus nevarējām viņas apciemot. Vēlāk, pārliecināti, ka tik muļķīgi putni mūs pa šo laiku jau būs paspējuši aizmirst, mēs tuvo­jāmies viņu būrim putnu mājā ar dalītām jūtām. Bija nedēļas nogale, ap guiru būri drūzmējās arī citi apmek­lētāji. Abas dzeguzes tobrīd tupēja uz laktiņas un posa spalvas, taču, pamanījušas mūs starp pārējiem apmek­lētājiem, tūlīt pārtrauca tualeti, acis viņām iespīdējās priekā un pārsteigumā, cekuliņi izslējās, un ar skaļiem ķērcieniem guiras kā negudras metās zemē pie režģa.