Katrā dzegužu būrītī vieglākas iztīrīšanas nolūkā bija atstāta apmēram collu plata sprauga. Dzeguzēm ļoti patika, tupot uz būrīša grīdas, izbāzt galvu caur šo spraugu un vērot, kas notiek nometnē, lai pēc tam redzēto kopīgi apspriestu ar skaļiem čiepstieniem un ķērcieniem. Kad dzeguzes, spurainos cekuliņus izslējušas, ziņkārē degošām acīm lūkojās ārā no būra un tad griezīgiem ķērcieniem pārsprieda novēroto, man neviļus gribējās viņas salīdzināt ar vecām, dīkām tenku vācelēm, kas pa jumtistabas logu noskatās kautiņā uz ielas.
Guira dzeguzēm ārkārtīgi patika gozēties saulē, uz to viņas bija kā apsēstas. Sīkākais saulstariņš, kas iespīdēja būrī, guiras bezgala satrauca. Viņas priecīgi trillināja, drūzmējās uz laktiņas, gatavodamās sauļoties; viņu uztverē tā bija ļoti svarīga nodarbība, kurai nedrīkst pieiet vieglprātīgi. Vispirms vajadzēja ieņemt pareizu stāvokli: uz laktiņas jāsēž tik ērti un brīvi, lai nenoveltos pat tad, kad nagi atlaižas vaļīgāk. Pēc tam putni uzbužināja un dūšīgi izpurināja spalvas, kā mēdz purināt putekļu slotiņu. Tad dzeguzēm spalvas uz krūtīm sacēlās, mugurējās izslējās stāvus, garās astes nolaidās zemāk, putni aizvēra acis un kakli lēnām liecās lejup, kamēr krūšu kauls skāra laktiņu un krūšu spalvas nokarājās tās vienā, bet aste otrā pusē.