Mans vārds ir Džibss, esmu no sūtniecības, — viņš smaidīdams stādījās pjiekšā. •— Es meklēju jūs pirmajā klasē, neviens man nepateica, ka jūs atrodaties še lejā.

Iekams nebijām uzkāpuši uz kuģa, mēs arī paši nezinājām, ka vajadzēs braukt te, bet pēc tam jau bija par vēlu, — es paskaidroju.

Tas gan laikam bija… e-e … mazliet neparasts ceļojums, — misters Džibss piebilda, palūrēdams uz liela auguma spāniešu zemnieku, kas sulīgi nospļāvās viņam turpat pie kājām, — it īpaši jau mitruma jums gan laikam nebūs trūcis.

Misters Džibss man tūlīt ļoti iepatikās.

Tas ir nieks, — es bezbēdīgi attraucu, — jums vajadzēja te būt vētras laikā, tad gan patiešām bija slapjš. x

Misters Džibss viegli noskurinājās.

Varu iedomāties jūsu prieku, ka beidzot nokļūsiet krastā. Viss ir kārtībā, ar muitu mēs tiksim galā viens un divi.

Manām simpātijām pret misteru Džibsu pievienojās patiesa godbijība, kad es redzēju, cik brīvi un nepie­spiesti viņš izturas muitnīcā: te pasmaida, te parunā ar ierēdņiem, allaž palikdams mierīgs un laipns. Viņš iz­vilka no kabatām kaut kādas milzīgi lielas blankas, viscaur noraibinātas sarkaniem zīmogiem, un pēc des­mit minūtēm mūsu neparastā bagāža bija dabūta cauri muitai, iznesta pa otrām durvīm ārā un sakravāta tak­sometros. Tad mēs joņojām pa ielām, kas likās tik pla­tas kā Amazone, gar malām rindojās debesskrāpji, koki un glīti ierīkoti parki.