Nepagāja ne stunda kopš ierašanās pilsētā, kad jau bijām iekārtojušies jaukā dzīvoklī septītajā stāvā ar skatu uz ostu.
Misters Džibss aizbrauca uz sūtniecību, droši vien lai pirms lenča paveiktu vēl dažus brīnumdarbus; mēs palikām divi vien un varējām atpūsties no ceļojuma.
Pēc pusstundu ilga treniņa mums beidzot izdevās apgūt visai sarežģīto Argentīnas telefona izmantošanas mākslu, un nākamā stunda pagāja priecīgā noskaņojumā, apzvanot visus tos cilvēkus, kuri mums bija ieteikti, mēs viņiem paziņojām par mūsu ierašanos. Sādu ļaužu saradās krietni daudz, jo mans brālis bija kādu laiku nodzīvojis Argentīnā un, nerēķinādamies ar savu draugu vēlmēm, paziņojis mums viņu vārdus un adreses. Dažas dienas pirms aizbraukšanas no Anglijas es tiku saņēmis no brāļa pastkarti ar uzkricelētu mistisku paziņojumu: «B. neaizmirsti sameklēt Bebitu Fereiru, Calle Possadas 1503, mūsu labāko draudzeni Argentīnā. Viņa ir burvīga.» Sāda veida informāciju no brāļa es saņemu bieži.
Un tā, izpildot norādījumu, mēs piezvanījām Bebitai Fereirai. Kad Bebita pienāca pie aparāta, man piepeši likās, ka viņas balsī es dzirdu meža baloža dūdošanu. Pēc tam atklāju, ka tajā ir vēl kaut kas daudz jaukāks — meža baloža dūdošana ar humora pieskaņu.