Mēs zinājām, ka palamedejas ligzdo pampā tepat visapkārt, tomēr ligzdas bija labi noslēptas; kaul gan vairākkārt zemu virs mūsu galvām ar skaļiem kliedzieniem bija pārlidojuši vecie putni un mums li­kās — nupat, nupat mēs uziesim ligzdu, taču allaž pa­likām tukšā.

Kādu vakaru bijām aizbraukuši pie maza ezeriņa, kura krastus ieskāva biezi saaugušas niedres; mēs izli- kām piļu ķeramos tīklus. Es tikko biju nostiprinājis savu tīkla daļu un bridu pa iesāļo ūdeni cauri niedrā­jam.

Uz brīdi apstājos, lai apskatītu mazu ķauķa perēklī- tim līdzīgu ligzdiņu, prasmīgi iekārtu starp divām la­pām, bet tā izrādījās tukša; piepeši manu uzmanību piesaistīja pelēka mālu pika, kas man it kā pamirkšķi­nāja. Laikam jau ar mani nav kaut kas kārtībā, es no­domāju, kad pika pamirkšķināja otrreiz. Ieskatījies cie­šāk, atskārtu, ka pelēkā bumbiņa, uz kuru tiku lūko­jies, nav nekāda mālu pika, bet ir gandrīz pieaudzis palamedejas jaunulis, pieplacis pie zemes starp nied­rēm, nekustīgs kā akmens, vienīgi tumšo acu mirkšķi­nāšana bija viņu nodevusi. Lēnām es žagos uz priekšu, aptupos viņa tuvumā. Paliecos putniņam pretī un aiz­skāru viņa galvu, bet viņš mierīgi tupēja, nelikdamies par mani zinis. Es paņēmu jaunuli padusē kā vistu un nesu uz mašīnu. Putns nemaz neturējās pretī, neli­kās arī nobijies.