Kad es jau atrados pie mašīnas, virs mums zemu aizlidoja divas pieaugušas palamedejas, mūs ieraudzījušas, viņas izgrūda griezīgus kliedzienus. Acumirklī jaunulis sāka sisties ar spārniem un pārvērtās no rāma, padevīga cāļa līdz nāvei pārbiedētā radījumā, kuru man tikai ar grūtībām izdevās savaldīt un ievietot kastē.
Mēs atgriezāmies estansijā; Miegapeles brālis Džons iznāca pretī, lai apjautātos, kā mums veicies. Ar lielu lepnumu es viņam parādīju sagūstīto palamedeju.
Ak šitas nejaucēns, — Džons nicīgi novilka, — es nudien nezināju, ka jums tādi vajadzīgi.
Protams, vajadzīgi, — es dusmīgi attraucu, — zooloģiskajos dārzos par tiem ir liela interese.
Cik tad jums īsti vajag? — Džons vaicāja.
Biju nodomājis iegūt astoņas palamedejas, bet, tā kā šī viena mazuļa uziešana mums prasīja tik daudz
es pūļu, šaubos, vai mans nodoms izdosies, — es drūmi noteicu.
Par to nebēdājiet, es jums dabūšu visas astoņas, — jautri sacīja Džons. — Kad jūs gribat? … Rīt?
Neesmu jau nekāds badakāsis, — es sarkastiski piezīmēju, — būtu labi, ja rīt jūs man sagādātu četras palamedejas, bet pārējās četras lai paliek uz citu dienu.
Okei, — Džons īsi noteica un gāja projām.
Es nospriedu, ka Džonam piemīt dīvaina humora izpratne, ja viņš dzen jokus par palamedeju ķeršanu, kas man šķiet tik svarīgs uzdevums, un es par viņu vairs nedomāju līdz nākamajam rītam, kad redzēju viņu kāpjam zirgā. Peons turpat līdzās jau sēdēja seglos un gaidīja.