Palūkojies apkārt, ar šausmām ieraudzīju, ka caurspīdīgā migliņa, kas plīvoja virs zāles, īstenībā bija vesels mākonis šo kukaiņu, kuri tagad, satraukti, uzmācīgi sīkdami, lidoja uz autovia. Pēc dažiem mir­kļiem kukaiņu mākonis bija mūs apņēmis no visām pusēm: moskīti krita mums uz sejām, kakliem un ro­kām, pat uz biļešu starām, koda cauri apģērbam.

Lādēdamies es kaustīju uzmācīgos kukaiņus un vēlēju autovia vadītājam braukt prom, jo šādos apstākļos pie labākās gribas nebija iespējams novērot putnus.

Autovia dārdēdama traucās projām pa sliedēm, lie­lākā daļa moskītu palika iepakaļ, bet daži, paši nekau­nīgākie, neatstājās no mums kādu pusjūdzi. Moskīti gāzās mums virsū katrā apstāšanās vietā, sabojājot brauciena prieku, jo nekur nebija iespējams uzkavēties ilgāk par desmit minūtēm, neriskējot zaudēt prātu no kukaiņu kodieniem. Jebkādas medības un it sevišķi fil­mēšana bija grūts un nepatīkams uzdevums: kamēr es noteicu eksponēšanas laiku un iestādīju asumu, kādam obligāti vajadzēja mani apvēdīt ar cepuri, lai aizgai- ņātu kaut daļu moskītu, citādi es nespēju koncentrēties Un ātri zaudēju pacietību.

Ap to laiku, kad mēs pēcpusdienā atgriezāmies Puerto Kasado, es biju izlietojis ap divdesmit pēdu filmas; visi mēs bijām sarkani un sapampuši no kukaiņu kodieniem.