Ļoti drīz mums nācās iepazīt arī šī apvidus sliktās
puses; iegriezušies kādā līkumā, ieraudzījām sev priekšā palmu iejoztu gleznainu dūksnāju, kurā barojās četri Joti lieli jabiru stārķi. Lēni, cēlā gaitā putni staigāja pa zāli un dzidrā ūdens lāmām; šis skats man neatvairāmi atsauca atmiņā kādu senāk redzētu nēģeru sludinātāju procesiju baltos kulta tērpos. Jabiru stārķa ķermeņa apspalvojums ir spoži balts, bet kumpajos plecos ievilktais kakls ar domīgo galvu un knābi — ogju melni; stārķi prātīgi, apdomīgi bradāja pa ūdeni, reizēm nostājās uz vienas kājas un viegli pa- plivināja spārnus.
Es vēlējos putnus kādu brīdi pavērot, tāpēc uzsaucu vadītājam, lai pietur, un viņš, mazliet izbrīnījies, bremzēm kaucot, apstādināja autovia kādas piecdesmit pēdas atstatu no stārķiem, kuri mums nepiegrieza ne mazāko vērību. Tikko biju ērti atlaidies koka sēdeklī un sniedzos pēc binokļa, no dūksnāja pacēlās neiedomājami liels, strīpains moskīts un zumēdams iemetās autovia, lai nosēstos man uz delma. Es viņu nevērīgi notraucu un pacēlu binokli pie acīm, bet tūlīt pat nolaidu roku un pliķēju sev pa kājām, kur bija uzmetušies vēl četri moskīti.