ka, pa gabalu raugoties, saplūda kopā zeltainā miglā, it kā katru krūmu būtu apņēmis mirdzošs oreols.
Mums tuvojoties, no krūmiem izlidoja šķeltastes muš- ķērāji — mazi melnbalti putniņi ar ļoti garām astes spalvām. Šiem putniem raksturīgs īpatnējs nirstošs lidojums, pie tam katrā nirienā astes spalvas atveras un sakļaujas kā šķēru asmeņi. Sad un tad, smagi vē- zēdams strupos spārnus, ceļu pārlidoja čimango vanags, majestātiski skaists putns ar šokolādes brūnu un iepelēku apspalvojumu.
Apmēram pēc stundas brauciena mēs nogriezāmies no lielceļa uz grambaina, putekļaina lauku ceļa, gar kuru stiepās glīta sēta. Uz katra žoga stabiņa es pamanīju savādu bumbu, kas izrādījās sakaltuši dubļi; bumbas atgādināja termītu ligzdas, kādas es tiku redzējis Āfrikā, tomēr man likās visai neticami, ka termīti varētu būt sastopami tik tālu uz dienvidiem no ekvatora. Kamēr prātoju par dīvainajām bumbām, piepeši no vienas izlidoja putniņš — pēc ķermeņa formas līdzīgs Anglijas sarkanrīklītei, ar platām krūtīm un kustīgu asti. Putns bija apmēram strazda lielumā, krūtis tumšdzel- tenas, galviņa un mugura dzeltenruda. Tas bija mūr- niekputns, un, viņu ieraudzījis, es uzreiz sapratu, ka