Kādudien agri no rīta pēc mums atbrauca Būtu ģimenes automašīna. No tās iznira Jana kalsnais, izstīdzējušais stāvs; Jans mūs iepazīstināja ar skaistu blondīni, kas sēdēja priekšējā sēdeklī, — tā bija estansijas īpašnieka meita Elizabete Būta. Viņa bija loti glīta, bez tam mēs drīz atklājām, ka viņai piemīt apbrīnojama spēja gulēt: jebkurā vietā un laikā viņu bieži vien varēja redzēt cieši aizmigušu, lai kāds troksnis valdīja visapkārt. Sis neparastais talants mūs pamudināja meiteni nosaukt par Miegapeli. Pati Elizabete gan nopietni iebilda, tomēr šī iesauka viņai palika.
MŪRNIEKPUTNI UN ALU PŪCES
Argentīna ir viena no tām retajām zemēm, kur jūs bez bažām varat doties ceļā, jo, nobraucis pusceļu, redzat kā savu izejas punktu, tā arī galamērķi. Līdzena kā biljarda galds visapkārt plešas pampa, un jums liekas — tā aizstiepjas līdz pasaules galam. Vietās, kur aug dzelkšņi, pampā iekrāsoti violeti laukumiņi, šur tur pavīd atsevišķu koku tumšie silueti — citādi nekas nepārtrauc līdzeno, bezgalīgo zāles plašumu.
Kad aiz mums bija palikušas Buenosairesas priekšpilsētas ar dzeltenbālajiem un ziloņkrāsas debesskrāpjiem, kuri, sarukdami arvien mazāki un vizuļodami kā dīvaini kristāli, pamazām izplūda un izkusa apvāršņa dūmakā, mēs uzbraucām uz lielceļa, kas taisns kā bulta veda cauri visai zālainei. Vietām gar ceļa malām auga sīki krūmi bāli zaļām lapām un maziem, zeltainiem ziediņiem. Sie ziediņi bija tik niecīgi un tādā pārpilnībā,