Tātad, lai cik atšķirīgi būtu mūsu raksturi, gan Karels, gan es bijām vienisprātis — ka mūsu ikdienas dzīvē ir kaut kas nereāls. Mēs tik labi izpratām Džuandzi*, kurš apgalvoja, ka sapni esot bijis tauriņš un visādā ziņā juties kā tauriņš; ka nebijis pārliecināts, vai viņš ir Džuandzi, kas sapņo, ka ir tauriņš, vai tauriņš, kas sapņo, ka ir Džuandzi.

Apmēram kādu mēnesi mēs ar Karelu Veismani mēģi­nājām «eksperimentēt ar apziņu». Pa Ziemsvētku brīvdie­nām mēs raudzījām palikt nomodā trīs dienas ar melnas kafijas un cigāru palīdzību. Mēs neapšaubāmi panācām ievērojamu garīgās uztveres intensitāti. Es atceros, ka teicu: «Ja es varētu tā dzīvot visu laiku, tad dzeja kļūtu nevērtīga, jo es spēju saredzēt daudz tālāk nekā jebkurš dzejnieķs.» Mēs izdarījām eksperimentus arī ar ēteri un oglekļa tetrahlorīdu. Man šie izmēģinājumi nelikās tik interesanti. Es, protams, jutos tā, it kā būtu ļoti vērīgi ielūkojies sevī — kaut ko līdzīgu laiku pa laikam var piedzīvot aizmigšanas brīdī —, taču šī sajūta bija pavi­sam īslaicīga — un vēlāk es to nevarēju atsaukt atmiņā. No ētera man dienām sāpēja galva, tādēļ pēc divām reizēm es nolēmu to atmest Karels apgalvoja, ka viņa iegūtie rezultāti gandrīz saskan ar Domāla novēroju­miem; šķiet, ka sevišķi svarīga viņam likās doma par melnu punktiņu rindām. Taču arī viņš nonāca pie atziņas,