Es rakstīju disertāciju par ēģiptiešu «Mirušo grāmatu»*, kuras oriģinālvirsraksts «Ru nu pert ern hru» nozīmē «Dienas atnākšanas grāmata». Mani interesēja tikai šīs «dvēseles tumšās nakts» simbolisms, briesmas, ar kādām saduras no ķermeņa atbrīvojies gars savā nakts ceļojumā uz Amentetu*. Tomēr Karels bija uzstājis, lai es analizētu arī tibetiešu «Mirušo grāmatu»*— tā ir nākusi no pavisam citas kultūras — un salīdzinātu abas. Kā zināms ikvienam šo darbu pētniekam, tibetiešu grāmata ir budistu dokuments, kura reliģiskajai izcelsmei nav nekāda sakara ar senajiem ēģiptiešiem. Es nojautu, ka salīdzināt šos darbus nozīmētu veltīgi šķiest laiku, tā būtu tikai vingrināšanās pedantismā. Tomēr Karelam izdevās izraisīt mani zināmu interesi par šo tibetiešu grāmatu, un mēs pavadījām daudzus garus vakarus, runādami par to. Tolaik psihotropās vielas tikpat kā nebija dabūjamas, jo Oldosa Hakslija grāmata* par meskallnu bija padarījusi to modernu narkomānu vidū. Taču mēs atradām Renē Domāla* rakstu, kurā viņš stāsta, kā reiz veicis līdzīgus eksperimentus ar ēteri. Domāls bija samērcējis ēterī mutautiņu un turējis to pie deguna. Kad viņš zaudējis samaņu, roka noslīgusi lejup — un viņš ātri atguvies. Domāls aprakstīja ētera iespaidā redzētās vīzijas, un tās mūs satrauca un saviļņoja. Viņa galvenā doma sakrita ar tik daudzu mistiķu izteikto: lai gan viņš bijis ētera izraisītā bezsamaņas stāvoklī, viņam šķitis, ka tas, ko viņš tajā brīdī piedzīvo, ir daudz reālāks par ikdienas dzīves pieredzi.