Arabella dīvainā meldijā sāka dungot satrauktu dziesmu, kurai nebija noteiktu vārdu. Vārdi katrreiz bija citādi. Šo dziesmu bija sacerējusi Arabella pati, un tai vajadzēja sniegt tēvam spēku, izturību un veiksmi kaujā.
Arabellai neizsakāmi smeldza sirds. Viņa negribēja, ka tēvs nogalina cilvēkus, tas bija šausmīgi. Bet vēl šausmīgāk būtu, ja kāds nogalinātu Arabel- las tēti. Meitenes acis satraukti sekoja Danielam, kurš, sviedrus slaucīdams, nu jau deva pavēles. Cīņa bija beigusies. Brigantīnas klāju sedza kritušo ķermeņi un asinis, padevušies kuģinieki drebēdami barā tupēja kuģa priekšgalā, Alelūjas un Marcipāna pistoļu stobru priekšā. Pāris laupītāju Kokkāja vadībā pārmeklēja jūrnieku līķus. Ieroči, pulksteņi, kaklarotas, jostas, gredzeni un citi sīkumi tika samesti vienkopus lielā grozā, kas šim nolūkam jau bija atgādāts no «Skorpiona».
Citi laupītāji bija nozuduši kuģa iekšienē. Saucienu pavadībā no turienes uz klāja tika izvilktas dažnedažādas mantas. Visu ātri un lietišķi nogādāja uz «Skorpiona», turpat bija jādodas arī pārbiedētajiem gūstekņiem.
Kad visi laupītāji bija atgriezušies uz sava kuģa, dzelzs āķus atkabināja un «Skorpionu» ar ķekšiem atgrūda no brigantīnas. Pamestajā kuģī pa milzīgu caurumu šalkdams ieplūda ūdens.
Brigantīna «Loreida» nodrebēja un sāka ātri grimt. Laupītāju uzbrukums nebija ildzis vairāk kā stundu.