—   Kas tas ir? — viņa jautāja, celdama roku.

—   Neaiztiecietl — es uzsaucu. — Neaiztieciet!

—    Bet kas tas tāds ir? — viņa nerimās, mana baismu pilnā skatiena un drebošo lūpu sabiedēta.

Mans kliedziens piesaistīja Kersdeila uzmanību. Viņš nevērīgi paskatījās uz mūsu pusi un saprata visu. Viņš bez skubas pienāca mums klāt.

—   Lūdzu, nekustieties, Dotij, — viņš mierīgi sacīja.

Viņš ne mirkli nešaubījās, bet arī nesteidzās un tāpēc

nekļūdījās.

—   Atļaujiet, — viņš teica.

Ar vienu roku viņš paņēma viņas šalli un cieši aptina to viņai ap pleciem, lai simtkājis neaizkristu aiz ņiebura. Otru — labo roku viņš ielaida viņai matos, satvēra atbai­došo dergli, cik tuvu pie skausta vien varēja, un, saspie­dis to starp īkšķi un rādītājpirkstu, izvilka no matiem. Tas bija visbriesmīgākais un visvaronīgākais skats, kādu tikai var iedomāties. Man pa muguru sāka skraidīt skudriņas. Septiņas collas garais kukainis, kājas tirinādams, locījās, raustījās un sitās pret roku, vijās ap pirkstiem un, mē­ģinādams tikt vaļā, skrāpēja ar nagiem ādu. Tas div­reiz iekoda viņam — es to redzēju —, lai gan viņš, no­mezdams pretekli uz grantētā celiņa un nomīdāms, ap­galvoja dāmām, ka tas neesot nodarījis viņam neko ļaunu. Bet pēc piecām minūtēm es sastapu viņu operāciju zālē, kur doktors Gudhjū ar griezieniem paplašināja viņam brū­ces un šļircinaja kālija permanganātu. Otrā rītā Kers­deila roka bija resna kā muca, un pampums turējās trīs nedēļas.