Tam visam nav nekāda sakara ar manu stāstu, bet es nevarēju neatgādināt notikumu ar simtkāji, lai pierādītu, ka Džeks Kersdeils nebija nekāds gļēvulis. Toreiz viņš parādīja tādu drosmi, kādu man vēl nekad nebija gadījies redzēt. Viņš ne aci nepamirkšķināja. No viņa lūpām nenozuda smaids. Un viņš ielaida īkšķi un rādītājpirkstu Dotijas Fērčaildas matos tik jautri, it kā tā būtu kaste ar sālītām mandelēm. Taču šo pašu cilvēku man bija lemts redzēt tūkstoškārt briesmīgāku baiļu varā, nekā pārdzīvoju es, redzēdams, kā preteklis lokās Dotijas Fērčaildas matos, šūpodamies virs viņas acīm un krūtīm.
_Es interesējos par spitālību, un šajā jautājumā, tāpat ka visos citos jautājumos, kas attiecās uz salu, Kersdei- lam bija enciklopēdiskas zināšanas. Taisnību sakot, spitālība bija viens no viņa jājamzirdziņiem. Viņš dedzīgi aizstāvēja Molokai koloniju, uz kurieni sūtīja spitālīgos no
visām salām. Demagogu uzkurināti, iedzimtie spriedelēja un uztraucās par cietsirdību Molokai salā, kur vīrieši un sievietes, atrauti no draugiem un ģimenes, bija spiesti dzīvot ieslodzījumā līdz savai nāves stundai. Te nebija iespējama nedz sprieduma atcelšana, nedz mīkstināšana. «Atmet cerību!» bija rakstīts uz Molokai vārtiem.