— Ticiet man, viņi tur jūtas laimīgi, — palika pie sava Kersdeils. — Un viņiem ir daudz labāk nekā viņu draugiem un radiniekiem, kuri ir veseli un dzīvo ārpusē. Molokai šausmas ir blēņas. Es varu parādīt jums jebkuru slimnīcu vai jebkuru nabadzīgo kvartālu jebkurā no pasaules lielajām pilsētām, un jūs ieraudzīsiet kaut ko tūkstoškārt briesmīgāku. Dzīvie miroņi! Radījumi, kas kādreiz bijuši cilvēki! Pasaciņas! Jums vajadzētu redzēt, kā šie dzīvie miroņi piedalās zirgu skriešanās sacensībās ceturtajā jūlijā! Dažiem no viņiem ir laivas. Viens iegādājies motorlaivu. Viņiem nav ko darīt, un viņi jautri pavada laiku. Ēdiens, pajumte, apģērbs, ārstēšana — tas viss ir viņu rīcībā. Viņi ir šīs zemes aizbilstamie. Klimats tur ir daudz labāks nekā Ilonolulu, un ainava tur ir lieliska. Man pašam nebūtu nekādu iebildumu pavadīt tur atlikušās mūža dienas. Tā ir jauka vietiņa.
Tā Kersdeils sprieda par laimīgajiem spitālīgajiem. Viņš nebaidījās no lepras un piemetināja, ka viņam, tāpat kā jebkuram citam baltajam, tikpat kā neesot iespējams ap- lipt ar šo slimību, kaut gan vēlāk viņš atzinās, ka viens no viņa skolas biedriem, Alfrēds Stārters, inficējies, aizbraucis uz Molokai un tur nomiris.
— Zināt, vecos laikos, — Kersdeils paskaidroja, — drošas spitālības pazīmes nebija zināmas. Pietika ar kaut ko neparastu vai nenormālu, lai nosūtītu cilvēku uz Molokai.