ija novembra menesis Tonto apgabala.

Kā balti milzu zobi Meskalas kalnāja virsotnes trīs pu­sēs slējās zilajās debesīs — rietumos gravām izvagotais Mazatcals, dienvidos cildā vienlīdzībā «Četras virsotnes», un tālu austrumos baltzili vizmojošā Sjerra Ancasa. Aiz un virs Meskalas pacēlās Magelāna zemes melnrobainās, sniegu apjoztās malas, kas plānajā gaisā šķita neticami tuvas un ar saviem trīssimt jūdžu garajiem, stāvajiem priekškalniem un sārti vizmojošajām ielejām pilnīgi no­slēdza apvidu ziemeļu pusē.

Kaut augstienēs jau valdīja ziema — lejā, uz neskai­tāmām nokarēm, kas atgādināja milzīgu veļas dēli, bija vēlīns rudens. No vēja aizsargātās vietās zaļzeltaini mir­dzēja zīdvīģu koki un ozolu bronzkrāsas lapas, kas spilgti atšķīrās pret tēraudpelēkajām, sūnu apaugušajām klin­tīm. Starp augstienēm kā čūska vijās Tonto strauts, kura dzidrie ūdeņi te putodami joņoja uz priekšu, te griezās za­ļos virpuļos, un tad atkal iegarenām, lapām pārklātām peļķēm, mierīgi tecēja tālāk. No augstieņu mugurām kā mūžam zaļas jūras viļņi stiepās lejup plaši priežu, egļu, ciedru un pīniju meži, kas notālēm atstāja dzīvas vienga­balainības iespaidu, bet tuvumā ļāva saskatīt kailas vie­tas, pelēkas un sārtas klintis, brūnus, priežu adatām no­sētus plankumus un zilganus kadiķu krūmus.