Pati Meskalas kalnāja mugura bija augsta, gara, iz­robota un drūma, tās virsa izveidoja skatam tīkamu līniju un bija pārklāta ar sidrabvizmojošu zāli, kurā auga īsu, smailu kaktusu pasuga, saukta Meskalas kaktusi, kā­dēļ arī kalnājs bija dabūjis savu vārdu. Meskalu lapas beidzās ar cietām, melnām smailēm, kas ir vienlīdz bīsta­mas kā zirgiem, tā liellopiem. Tāpat kā Šollakaktusu dzeloņi, tie saplosa ādu un dziļi ieduras miesā. Šie nā­vīgie dzeloņi un asi niezošais šķidrums, kas sūcas no Meskalas augu iekšienes, var ļoti labi noderēt par Tonto apgabala simboliem.

* * *

Kepijs Tenners, vecs mednieks, nāca ar saviem septi­ņiem, smagi apkrautajiem nastu ēzeļiem no dienvidiem — vēlāk kā citkārt, jo viņš jau dažu labu reizi bija atgrie­zies Tonto rudenim iestājoties. Viņa abi pēdējie medību gājieni bija visai ienesīgi, kas daļēji izskaidroja viņa vēlo ierašanos. Bez tam viņš uz ilgāku laiku bija apstājies Preskotā un Marikopā, lai sapirktu dāvanas saviem la­bajiem draugiem, Emsu ģimenei, kas viņam vienmēr bija grūta lieta, jo savu izvēli tas mēdza izdarīt ar lielu mī­lestību un ļoti apdomīgi.

Trīs jūdzes uz rietumiem no Tonto strauta, no galvenā ceļa atdalās atzarojums, kas ved uz Meskalas muguru. Priecādamies, ka sasniedzis sava tālā un nogurdinošā gā­jiena pēdējo posmu, Kepijs šeit nogriezās.