«Kāds nekaunīgs puisis!» vecais mednieks sevī nomurmināja. «Laikam grib vēl izsmiet mani, jo esmu ar mieru derēt — viņš zinājis, ka šī ir mana būda … Brīnos, kā Ričs vēl nav to nošāvis.»
Kepijs ātri izslaucīja būdu un sanesa tajā savus saiņus. Vienu no tiem viņš tūlīt atraisīja, izņēma no tā laternu, sērkociņus, virtuves traukus un darbarīkus un nolika to visu vietā. Tad viņš atritināja savas segas un izklāja tās pār guļasvietu, to iepriekš savedis kārtībā.
«Uguns man šovakar droši vien vairs nebūs vajadzīga — tomēr ir labāk, ja nolieku visu nepieciešamo pie rokas,» viņš sevī sprieda. Bet aplūkojot malkas krājumu, viņš redzēja, ka bija palicis pavisam maz sauso pagaļu, kuras tas bija saskaldījis pagājušā ziemā. Acīmredzot, Ričs Emss savos vientuļajos medību gājienos bieži bija izmantojis viņa būdu naktsmītnei un malku sadedzinājis.
Kepijs jau gribēja doties atpakaļ pie Emsiem, kad tam pēkšņi iekrita prātā, ka viņa āriene patiesībā taču izskatās visai nepieklājīga, un ka sevišķi Neztai viņš tāds nevar rādīties. Tādēļ viņš pasteidzās novērst šo ļaunumu — nomazgājās, noskuva bārdu un apģērba gluži jaunu, spilgti krāsainu flaneļa kreklu, kuru viņš īpaši bija nopircis, lai imponētu Neztai, jo zināja, ka tai ļoti patīk šādas krāsas. Tad viņš apmierināts devās ceļā.