«Dievs zina — esmu sirsnīgi priecīgs, ka atkal redzu tevi!» viņš skaļi apsveica to, it kā mazajam namiņam būtu ausis un tas varētu dzirdēt. Pirms trim gadiem viņš viens pats bija to uzcēlis un vienīgi Ričs Emss viņam bija reizēm piepalīdzējis.
Atbrīvojis ēzeļus no smagajām nastām, viņš uzkāra tiem kaklā siksnas ar zvaniņiem, viegli uzsita ar roku ikvienam un līksmi sacīja:
«Nu, ejiet nu, garaušu banda un jūtieties kā mājās! Jūs esat godīgi nopelnījuši pamatīgu atpūtu!»
Būdas durvis stāvēja pusvirus. Kad Kepijs pārsteigts atgrūda tās vaļā, viņam iesitās nāsīs dīvaina, plēsīga zvēra smaka. Vai tad pirms aiziešanas viņš šeit bija atstājis svaigu lāčādu, vai varbūt Ričs Emss viņa prombūtnē bija kādu ienesis?
Viņš palūkojās visapkārt, tomēr ne pie sienām, ne arī uz grīdas nebija redzama neviena āda. Taču viņš ievēroja, ka priežu zaru un skuju kaudzē, kuru tas izmantoja guļasvietai, bija radies dziļš iespiedums. Acīmredzot, šeit bija mitinājies ļoti brašs lācis, jo grīdas putekļos bija skaidri saskatāmas lāča pēdas. Tās liecināja, ka zvēram kreisajai pakaļkājai trūcis vairāku nagu. Nu Kepijs zināja, kas noticis: lācis, kurš bija apmeklējis viņa būdu, pirms kāda laika bija iekritis kādā viņa izliktā slazdā; to zvērs gan bija salauzis, bet pie tam pazaudējis daļu no kājas.