Man šķiet, Montgomerijam toreiz vajadzēja viņu likt mierā — tas lops taču bija piedzēries. Tomēr Mont­gomerijs tikai kļuva mazliet bālāks un, sekodams kapteinim, devās pie falšborta.

—   Klausieties, kaptein, — viņš teica. — Pret manu cilvēku nedrīkst slikti izturēties. Uz jūsu kuģa viņš pastāvīgi cieš pārestības.

Kādu brīdi alkohola tvans neļāva kapteinim runāt.

—   Nolādētais kaulu zāģeris! — tas bija viss, ko viņš atzina par vajadzīgu pasacīt.

Redzēju, ka Montgomerijs ir viens no tiem, kas ciešas un ciešas, līdz iedegas tādās dusmās, ko nevar vairs apslāpēt, un es arī noskārtu, ka šī ķilda jau brie­dusi labu laiku.

—   Šis cilvēks ir piedzēries, — es iebildu, kaut arī varbūt man neklājās iejaukties strīdā. — Jūs neko ne- panāksit.

Montgomerija atkarenā lūpa nejauki noraustījas.

—   Viņš vienmēr piedzēries. Vai domājat, tas at­taisno viņa uzbrukumus pasažieriem?

—   Mans kuģis, — kapteinis iesāka, ar ļenganu roku pamādams uz krātiņu pusi, — bija tīrs kuģis. Palūkojiet, kāds tas tagad. — Protams, tas nepavisam nebija tīrs. — Komanda, — viņš turpināja, — krietna, cienījama komanda.

—   Jūs uzņēmāties vest dzīvniekus.

—   Kaut manas acis nekad neskatītu jusu draņķīgo salu! Kāda velna pēc,,* vajadzīgi zvēri tādā salā?

Turklāt jūsu cilvēks.». Man rādījās, ka viņš ir cilvēks. Bet viņš ir plānprātis. Un viņam nav ko meklēt kuģa pakaļgalā. Vai domājat, ka viss šoneris pieder jums?

—  Jūsu matroži sāka šim nabaga nejaucēnam darīt pāri, kolīdz viņš uzkāpa uz kuģa.

—  Jā, viņš ir nejauks — nejauks kā velns. Mani ļaudis nevar viņu ciest. Es nevaru viņu ciest. Neviens no mums nevar viņu ciest. Jūs pats arī ne.

Montgomerijs novērsās.

—  Lai būtu kā būdams, ļaujiet šim cilvēkam mieru, — viņš sacīja, klanīdams galvu.