Bet kapteinis tagad gribēja ķildoties. Viņš pacēla balsi.

—   Ziniet, ja viņš vēl līdīs uz šo galu, es izgāzīšu viņam iekšas. Izķidāšu kā nabagu! Jūs nebūsit tas, kas mani mācīs, ko drīkstu darīt. Ziniet, es esmu šī kuģa kapteinis — kapteinis un īpašnieks. Ziniet, es te esmu noteicējs — man tiesa un taisnība. Es salīgu aizgādāt līdz Arikai cilvēku un viņa kalpotāju un no turienes abus kopā ar kādiem dzīvniekiem uz salu. Es nekad neesmu līdzis, ka man jāved vājprātīgs velns un dulls kaulu zāģeris, šitāds ..,

Nu, vienalga, kā viņš nosauca Montgomeriju. Es redzēju, ka pēdējais sper soli uz priekšu, un iestājos starpā.

—  Viņš ir piedzēries, — es sacīju. Kapteinis vēl neķītrāk palaida muti. — Rimstieties! — es teicu, aši pagriezdamies pret viņu, jo saskatīju draudus Montgo­merija bālajā sejā.

Tagad lamu krusa ķēra mani. Es tomēr biju prie­cīgs, ka pēdējā mirklī novērsu kautiņu, lai arī izpelnī­jos piedzērušā kapteiņa nelabvēlību. Esmu diezgan bieži nokļuvis ekscentriskā sabiedrībā, taču nedomāju, ka būtu jebkad agrāk dzirdējis tik daudz jēlu vārdu nepārtrauktā straumē plūstam pār viena cilvēka lūpām. Dažus no tiem man grūti nācās panest, kaut gan esmu lēnīgas dabas. Protams, kad teicu kapteinim rimties, es piemirsu, ka esmu vienīgi niecīgs jūrā atrasts cil­vēks, kas, palicis bez līdzekļiem, nevar samaksāt par braucienu, tikai nejauši uziets apgādājamais, kurš atkarīgs no kuģinieku devības vai spekulatīvā pasā­kuma. Uz visu to kapteinis man norādīja gaužām skaidri. Lai nu bija kā būdams, es nepieļāvu cīņu.

IV. PIE ŠONERA MARGĀM

Pēc saules rieta mēs tovakar saskatījām zemi, un šoneris likās dreifā. Montgomerijs izmeta, ka esot redzams viņa ceļa mērķis. Nevarēja neko skaidri izšķirt no tāda attāluma; kā man toreiz šķita, vīdēja tikai tumšzila, zema lāma nenoteikti zilpelēkā okeānā. No tās gandrīz vertikāli cēlās pret debesīm dūmu strūkla.