Es nedomāju papildināt to, kas jau rakstīts par Lady Vain bojā eju. Kā visi zina, Lady Vairi atstāja Kallao un pēc desmit dienu brauciena sadūrās ar pa­mestu kuģi. Barkasu ar septiņiem komandas vīriem astoņpadsmit dienas vēlāk uzņēma Viņas Majestātes lielgaballaiva Myrtle, un stāsts par šo vīru pārciesta­jām grūtībām kļuvis gandrīz tikpat labi zināms kā vēl baismīgākais gadījums ar Medusa. Taču es gribu tagad pievienot publicētajam stāstam par Lady Vain citu, tikpat drausmu un, bez šaubām, daudz dīvaināku. Līdz šim uzskatīja, ka tie četri vīri, kas tika gigā, aizgājuši bojā, bet tas nav taisnība. Es varu to apgalvot vis­drošāk, jo esmu viens no šiem četriem.

Papriekš man jāpaskaidro, ka šinī laiva tika nevis četri, bet trīs vīri. Konstanss, ko «kapteinis redzēja metamies gigā» (Daily News, 1887. g. 17. marta numurs), par laimi mums un par nelaimi sev, nesasnie­dza mūs. Nolaidies caur virvju mudžekli zem sadra­gātā bugsprita gaijām, viņš lēca, bet papēdis aizķērās aiz kādas tievas virves, viņš palika mirkli karajamies ar galvu uz leju, pēc tam krita un triecās pret kādu atlūzni vai takelāžas apaļkoku, kas peldeja ūdenī. Mēs airējām uz viņa pusi, bet viņš nemaz neuznira.

Kā jau teicu, mums par laimi viņš nesasniedza mūs, un es gandrīz varētu piebilst, ka tā bija arī viņa laime, jo mēs palikām vienīgi ar mazu muciņu ūdens un da­žiem izmirkušiem sausiņiem — tik pēkšņi mūs pār­steidza trauksme, tik slikti kuģis bija sagatavots avā­rijas gadījumam.