Domājām, ka vīri barkasā apgādā­jušies labāk (taču, kā liekas, tas tā nebija), un mēs lūkojām viņus sasaukt. Viņi droši vien nedzirdēja mūs, un otrā rītā mēs vairs nevarējām viņus redzēt. Smi­dzināja sīks lietus, kas mitējās tikai pēc pusdienas. Laiva gareniski šūpojās, tā ka nevarējām piecelties un pavērties apkārt. Jūra vēla lielus viļņus, un mums ļoti grūti nācās noturēt pret tiem laivas priekšgalu. Kopā ar mani pagaidām bija izglābušies Helmārs, pasažie­ris, tāpat kā es, un kāds drukns, plecīgs matrozis, kurš raustīja valodu un kura vārdu es nezināju.

Mēs dreifējām astoņas dienas, cietām badu un, iz­dzēruši visu ūdeni, mocījāmies neizturamās slāpēs. Pēc otrās dienas jūra lēnām norima spoguļainā mierā. La­sītājs nemaz nespēj iedomāties šīs astoņas dienas. Sev par laimi, viņš nav piedzīvojis nekā līdzīga. Pēc pir­mās dienas mēs gandrīz vairs nerunājām cits ar citu, gulējām savas vietās laivā un lielam, izvārgušām acīm pētījām apvārsni vai vērojām, ka ciešanas un vājums aizvien vairak nomāc biedru. Saule sāka ne­žēlīgi cepināt. Odens izbeidzās ceturtajā dienā, un mēs jau ļavamies neparastām domam, ko izpauda mūsu acis; bet, ja atmiņa mani neviļ, tikai sestajā Helmārs pateica to, kas bija prātā mums visiem. Es atceros, mūsu balsis bija vājas un čērkstošas, ta ka paliecāmies cits pret citu un runājām aprauti. Par vari turējos pretī viņa ierosinājumam, es uzskatīju parlabaku iedau­zīt laivu un visiem kopā aiziet bojā starp haizivīm, kas sekoja mums; taču, kad Helmārs sacīja, ka mēs dabūšot dzeramo, ja pieņemšot viņa priekšlikumu, mat­rozis pieslejās viņam.

Es tomēr negribēju vilkt lozi, un naktī matrozis atkal un atkal čukstēja kaut ko Helmaram, un es sē­dēju priekšgalā, iemiedzis plaukstā salieceni, — lai gan šaubos, vai būtu jaudājis cīnīties. Otrā rītā es pievienojos Helmārā priekšlikumam, un mēs metām puspenijus, lai izšķirtu, kurš no mums lieks.

Loze krita matrozim, bet viņš bija pats stiprākais starp mums, nedomāja samierināties ar šādu iznākumu un, laizdams vaļu rokām, uzbruka Helmaram.