Tas notika preses pieklusuma periodā, un kāds pazīstams redaktors, īslaicīgā laboranta brālēns, apelēja pie nācijas sirdsapziņas. Sī nebija pirmā reize, kad sirdsapziņa vēršas pret pētīšanas metodēm. Ārstu izvajāja no Anglijas. Varbūt viņš dabūja ciest pelnīti, taču, manuprāt, jākaunas, ka citi pētnieki visu to diezgan centīgi atbalstīja un zinātnisko darbinieku lielais pulks viņu pameta nelaimē. Pēc žurnālista apraksta, daži Moro eksperimenti tomēr bija pārlieku nežēlīgi. Viņš droši vien varētu izlīgt ar sabiedrību, ja pārtrauktu savus pētījumus, bet, acīm redzot, neatteicās no tiem, kā darītu vairums cilvēku, ko reiz pārņēmusi zinātnisko meklējumu valdonīga burvība. Turklāt Moro bija neprecējies, tā ka viņam vajadzēja bēdāt tikai par sevi …
Es jutos pārliecināts, ka širn jābūt tam pašam cilvēkam. Viss norādīja, ka nemaldos. Piepeši apjautu, kādam mērķim viņš izraudzījis pumu un citus dzīvniekus, ko tagad kopā ar pārējo bagāžu nogādāja apžo- gojumā aiz mājas; un specifiska, šķebīga smaka, tāds kā pazīstams tvanums, smaka, ko līdz šim biju pusap- zināti nomanījis, spēji sarosināja manas domas. Tā bija operāciju zāles antiseptiskā smaka. Caur sienu dzirdēju pumu rūcam un vienu suni nokaucamies, it kā tam būtu iesists
Taču, it sevišķi cilvēkam ar zinātnisku izglītību, vi- visekcija nemaz neliekas tik šausmīga, ka attaisnotu šo slepenību. Manās domās notika dīvains lēciens, ar vislielāko skaidrību atkal iešāvās prātā Montgomerija kalpotāja smailās ausis un zaigojošās acis. Es lūkojos ārup uz zaļo jūru, kas putoja spirgtā vējā, un ļāvos šīm un citām savādajām pašu pēdējo dienu atmiņām, kuras raisījās trauksmaini.
Ko tas viss varēja nozīmēt? Aizslēgts apžogojurns uz vientulīgas salas, pazīstams vivisektors un šie kroplie un ķēmīgie cilvēki? ., <
VIII. PUMAS RĒCIENI