Taisni šinī brīdī viņš ieradās pats. Viņš tagad bija ģērbies baltās drēbēs un nesa mazu paplāti ar kafiju un vārītiem dārzeņiem. Es tikko spēju apspiest riebuma drebuļus, kad viņš ienāca, vēlīgi palocījās un nolika paplāti man priekšā uz galda.

Pēc tam sastingu pārsteigumā. Zem šķiedrainajiem, melnajiem matiem es ieraudzīju viņa ausi! Tā pēkšņi dūrās acīs, turpat pie manas sejas. Sim cilvēkam bija smailas ausis, ko sedza smalka, brūna spalva!

— Brokastis, ser, — viņš sacīja.

Es blenzu viņa sejā, pat nemēģinādams atbildēt. Viņš pagriezās un devās uz durvīm, pie kam dīvaini lū­kojās manī pār plecu.

Es viņu pavadīju ar acīm, un šinī brīdī, notiekot kā­dam sarežģītam zemapziņas procesam, manā prātā uz­peldēja frāze: «Moro… šaubas?…» Es minstinājos. «Moro? …» Ahā! Tas lika man domās pārcelties des­mit gadus, atpakaļ. «Moro šausmas». Vienu momentu šī frāze miglaini vīdēja manā atmiņā, un pēc tam gara acu priekšā parādījās šāds uzraksts sarkaniem burtiem uz mazas, tumšdzeltenas brošūras, kas drausmināja la­sītāju, tā ka viņam auksti šermuļi skrēja pār kauliem. Tagad es v.isu atcerējos skaidri. Šī sen aizmirstā bro­šūra jo spilgti atplaiksnījās manā prātā. Tolaik es biju vēl tikai tāds puišelis, bet Moro — man šķiet, jau ga­dus piecdesmit vecs vīrs. Viņš bija izcils un lietpratīgs fiziologs, zinātnieku aprindās pazīstams ar savu ārkār­tīgi radošo iztēli un rupjo tiešumu diskusijās. Vai šis būtu tas pats Moro? Viņš publicēja dažus tīri apbrīno­jamus faktus sakarā ar asins pārliešanu un turklāt, ka bija zināms, veica vērtīgu darbu attiecībā uz audzējiem. Bet pēkšņi viņa karjerai pienāca gals. Viņam vajadzēja atstāt Angliju. Dēvēdamies par laborantu, kāds žurna- lists ar iepriekšēju nolūku celt gaismā sensacionālus atklājumus dabūja atļauju apmeklēt Moro laborato­riju, un skandaloza nejaušība — ja vien tā bija ne­jaušība — veicināja žurnālista baismīgās brošūras po­pularitāti. Publicēšanas dienā no Moro mājas izbēga nabaga suns — apdīrāts un vēl citādi sakropļots.