—   Jūs bijāt gandrīz miris, — mans sarunu biedrs teica. — Jā, jūsu dzīvība karājās mata galā. Bet tagad esmu jūs sazāļojis. Rokas sāpīgas, vai ne? Injekcijas. Jus nogulējāt bez samaņas gandrīz trīsdesmit stundas.

Es domāju gausi. Nu mani iztraucēja daudzu suņu kaucieni.

—   Vai drīkstu ēst ko spēcīgu? — es jautāju.

—   Sakiet man paldies, — viņš atbildēja. — Jēra gaļa jau vārās.

—   Jā, — teicu pārliecināti, — es varētu iebaudīt gabaliņu jēra gaļas.

Bet, — viņš sacīja minstinādamies, — ziniet, man ļoli ļoti gribētos dzirdēt, ka jūs gadījāties laivā viens pats. — Man šķita, ka viņa acīs pavīdēja tādas kā aizdomas. — Velns lai parauj šo gaudoņu!

Viņš izmetās no kajītes, un es dzirdēju viņu ne­ganti baramies uz kādu, kurš atbildēja, kā man likās, neskaidri vervelēdams. Izklausījās, it kā strīds beigtos ar sitieniem, bet domāju, ka šinī ziņā ausis mani vīla. Pēc tam viņš uzkliedza suņiem un atgriezās kajītē.

—   Nu? — viņš ienākdams sacīja. — Jūs pirmīt taisījāties stastit par sevi.

Pateicu, ka mani sauc Edvards Prendiks, un pastāstīju, kā nodevos dabaszinātnēm, glabdamies no savas, ērtās, materiāli nodrošinātās dzīves vienmuļības. Tas likās viņu ieinteresējam.

—   Es pats mazliet esmu nodarbojies ar zinātni, preparēdams sliekas olnīcu un gliemeža radulu, un tā tālāk, — esmu studējis bioloģiju universitātes koledžā. Ak dievs! Tas bija pirms desmit gadiem. Bet turpiniet, turpiniet vien, — stāstiet par laivu.

Acīm redzot, viņam patika mana vaļsirdība. Es dabūju pār lūpām tikai aprautus teikumus, jo jutos

gaužām vārgs, un, kad mans stāsts bija galā, viņš tūliņ atsāka runāt par dabaszinātnēm un savām biolo­ģijas studijām. Viņš ņēmās mani sīki iztaujāt par Totnemas Kortrodu un Gauerstrītu.

—   Vai Kaplaci zeļ joprojām? Kas tas bija par veikalu! — Jādomā, viņš bijis ļoti vienkāršs medicī­nas students. Viņš aizrunājās līdz mūzikholiem un pastāstīja man dažas anekdotes. — Visu to pametu pirms desmit gadiem, — viņš sacīja. — Cik jautri dzīvojām! Taču es iztaisījos par jaunu ēzeli… Apraku sevi, kad nebiju vēl divdesmit vienu gadu vecs. Jāat­zīst, tagad viss citādi… Bet man jāaiziet pie tā muļ­ķīgā pavāra un jāapskatās, cik tālu viņš ir ar jēra gaļu.