Kajīte, kur attapos, bija maza un neuzkopta. Pa­jauns vīrieiis ar gaišdzelteniem matiem, sarainām salmu krāsas ūsām un atkarenu apakšlūpu sēdēja un turēja manu roku. Kādu laiciņu mēs klusēdami vērā­mies viens otrā. Viņa ūdeņainās, pelēkās acis bija ne­parasti trulas.

No augšas piepeši atskanēja kāda liela dzīvnieka dobjā, niknā rēkoņa, pie tam dzirdēju it kā grūstām dzelzs gultu. Taisni šinī brīdī vīrietis atkal ierunājās.

—   Kā tagad jūtaties? — viņš atkārtoja savu jau­tājumu.

Man liekas, es teicu, ka jūtos labi. Es nevarēju atcerēties, kā biju te nokļuvis. Šo jautājumu viņš droši vien nolasīja no manas sejas, jo pats nedzirdēju savu balsi.

—   Jūs atrada laivā — mirstam bada nāvē. Uz laivas rakstīts: Lady Vain, un margapmalis bija no­traipīts asinīm.

Šinī brīdī es uzlūkoju savu roku, kas bija tā sadi­luši, ka izskatījās pēc netīra ādas maisiņa, kurš pie­bērts pilns ar kauliem, un manā atmiņā atausa viss, ko biju piedzīvojis laivā.

—   Dzeriet, — viņš sacīja un deva man kādas sar­kanas zāles, aukstas kā ledus.

Tās garšoja pēc asinīm un atspirdzināja mani.

—   Jums laimējies, — viņš turpināja, — jūs izglābis kuģis, uz kura ir ārsts.

Viņš runāja, muti čāpstinot, tikko manāmi šļupstot.

—   Kas tas ir par kuģi? — es gausi vaicāju, aizsmacis no ilgas klusēšanas.

—   Mazs tirdzniecības kuģis no Arikas un Kallao. Es nekad neesmu prasījis, no kurienes tas uzradies sākumā. No dzimušu stulbeņu zemes, man liekas. Es pats esmu pasažieris, uzkāpu Arikā. Muļķa ēzelis, vārdā Deiviss, kuram tas pieder — viņš arī ir kap­teinis, — pazaudējis savus papīrus vai ko citu. Ziniet, kāds viņš cilvēks — nokristījis šo čaumalu

par Ipecacuanha, — visdumjākais un draņķīgākais vārds, lai arī, kad lieli viļņi un nav vēja, tā neapšau­bāmi attaisno savu nosaukumu.?

Tad augšā par jaunu atskanēja troksnis — sirdīga rēkoņa un cilvēka balss. Pēc tam kāda cita balss pavē­lēja, lai «nolādētais teļapakausis» rimstoties.