
Pazibēja melna seja, kas nezin kāpēc dziļi satrauca mani. Tā bija ārkārtīgi nejauka. Uz priekšu izvirzītā daļa neskaidri atgādināja purnu, un milzīgā pusatvērtā mute rādīja baltus zobus — tik lielus, kādus vēl nekad nebiju redzējis cilvēka mutē. Viņa acis bija pieplūdušas asinīm, gaišbrūnās zīlītes iekļāva tieviņš, balts riņķītis. Viņa seja dīvaini kaita uzbudinājumā.
— Kad tevi piķis! — Montgomerijs iesaucās. — Velna milti, kāpēc tu nekusties nost no ceļa?
Cilvēks ar melno seju atsprāga sānis, neteikdams ne vārda.
Es devos augšup pa trapu, instinktīvi paturēdams viņu acīs. Montgomerijs vēl brīdi palika apakšā.
— Zini, tev nekas nav te meklējams, — viņš lēni teica. — Tava vieta ir priekšgalā.
Cilvēks ar melno seju sarāvās.
— Viņi. .. negrib mani priekšgalā.
Viņš runāja gausi, ar savādu balss piesmakumu.
— Negrib tevi priekšgalā! — Montgomerijs atņēma draudīgā balsī. — Bet es lieku tev iet.
Viņš dzīrās sacīt vēl ko, bet piepeši uzlūkoja mani un devās augšup pa trapu man līdzi.
Pa pusei izkāpis no lūkas, es apstājos un atskatījos, vēl nevarēdams nobrīnīties par šī melnsejīgā radījuma grotesko kroplību. Nekad agrāk nebiju redzējis tādu riebīgu un neparastu seju, un tomēr — ja vien šī pretruna ticama — tanī pašā laikā es dīvaini apjautu, ka esmu jau sastapies taisni ar tiem vaibstiem un kustībām, kas tagad pārsteidza mani. Vēlāk iedomājos, ka droši vien redzēju viņu, kad mani uzcēla uz kuģa, un tomēr es joprojām nomanīju, ka esmu viņu pazinis- iepriekš. Taču nespēju aptvert, kā var aizmirst, kādos apstākļos gadījies uzlūkot tik savādu seju.
