Kad arī Montgomerijs devās augšup pa trapu, mana uzmanība atslāba, un es pagriezos un pārlaidu skatienu pār mazā šonera līdzeno klāju. Dzirdētie trokšņi mani jau bija pa pusei sagatavojuši tam, ko tagad redzēju. Katrā ziņā es pirmo reizi skatīju tik netīru klāju. Tas bija piemētāts apgrauztiem burkā­niem, kaut kādām zaļām driskām un neaprakstāmi pie­mēslots. Pie grotmasta bija piesieti ķēdēs vairāki pe­lēki briežu suņi, kas saka riet un klupt uz mani; pie bezanmasta milzīga puma iesprostota mazā dzelzs krātiņā, tik šaurā, ka tā nevareja ne apgriezties. Tā­lāk, labajā pusē pie falšborta, atradās daži lieli būri ar daudziem trušiem, un kuģa priekšgalā vientulīga lama bija iespiesta krātiņā, pareizāk — kastē. Suņiem bija uzlikti siksnu uzpurņi. Uz klāja neredzēja nevienu citu cilvēku kā tikai klusu, kalsenu jūrnieku pie stū­res rata.

Netīrie un ielāpumainie spenkeri bija piepūtušies vējā, un mazais kuģis šķita braucam ar pilnām burām. Debess bija skaidra, saule laidās uz vakara pusi; gari viļņi, kam vējš uzlicis putu cepures, traucas mums līdzi. Mēs aizgājām garām stūrmanim līdz pūpes mar­gām un redzējām putojošu ķīļūdeni, kur lēkāja un plīsa burzguļi. Es pagriezos un pārlūkoju nepievilcīgo kuģi visā garumā.

—   Vai tas ir zvēru dārzs okeāna? — es jautaju.

—   Tā izskatās, — Montgomerijs atbildēja.

—  Kādam nolūkam šie dzīvnieki? Prece, reti eksemplāri? Vai kapteinis domā tos pārdot kaut kur Dienvidjūrā?

—  Tā jau izskatās, — Montgomerijs noteica un atkal pagriezās pret ķljūdeni.

Piepeši mēs izdzirdējām bļāvienu un veselu birumu nešpetnu lamu vārdu no trapa lūkas, un ķēmīgais cil­vēks ar melno seju steidzīgi uztrausās augšā. Viņam pa pēdām sekoja smagnējs rudmatains vīrs baltu ce­puri galvā. Ieraugot melnsejīgo, briežu suņi, kas visi jau bija piekusuši riet uz mani, neganti saniknojās, sāka gaudot un raustīt savas ķēdes.