Beigu beigās viens no viņa amata brāļiem, vārdā Pompeo, sliņķis un mēlnesis, izmantodams to, ka Čellīni aizkavējās ar darbu pie biķera, sāka viņu visādi nopulgot pāvesta acīs, un diendienā, nepazīdams nedz atpūtas, nedz miera, gan paklusām, gan skaļi viņš daudzināja, ka Ben­venuto nekad nepabeigšot biķeri, jo esot gaužām aizņemts ar citiem darbiem un svētā tēva pasūtījumu esot atlicis pie malas.

Godājamā Pompeo intrigas padarīja savu darāmo. Kādu dienu viņš, priekā starodams, iegāja darbnīcā pie Benve­nuto Čellīni, kurš tūdaļ atskārta, ka Pompeo atnesis ļawnas ziņas.

— Dārgais amata brāli, — Pompeo svinīgi iesāka, — esmu' ieradies, lai atbrīvotu jūs no smaga sloga: vis- svētais tēvs labi saprot, ka jūs nevarat pabeigt biķeri ne­vis tādēļ, ka jums trūktu uzcītības, bet gan tādēļ, ka jums trūkst laika. Tāpēc vissvētais tēvs nolēmis atsvabināt jūs no dažiem apgrūtinošiem pienākumiem un pats pēc savas gribas atceļ jūs no naudas kaltuves graviera amata. Kopš šīs dienas jūs saņemsiet mēnesī deviņus nožēloja­mus zelta dukātus mazāk, toties iegūsiet katru dienu ve­selu stundu vairāk laika.

Benvenuto Čellīni sajuta mežonīgu vēlēšanos izmest ņirgu laukā pa logu, taču viņš savaldījās, un Pompeo, neredzēdams viņa sejā ne muskulīti ietrīcamies, no­sprieda, ka trieciens nav sasniedzis mērķi.