zibeni, un Jahves, kuri rada pasauli; un visi šie priekšmeti bija ne vien meistarīgi darināti, bet arī iece­rēti ar poētisku iedvesmu, ne vien burvīgi — cik burvīgi ir nieciņi dāmas buduārā, bet arī lieliski — cik lieliski ir diži mākslas darbi, kas spēj padarīt nemirstīgu kāda karaļa valdīšanu vai nācijas ģēniju.

Tiesa, tā laika juvelierus sauca Donatello, Giberti, Gir- landajo un Benvenuto Čellīni.

Pats Benvenuto Čellīni savā dzīves aprakstā, kas ir vēl aizraujošāks nekā visaizraujošākais romāns, stāsta par briesmu pilno piecpadsmitā un sešpadsmitā gadsimta māk­slinieku dzīvi, kad Ticiāns gleznoja, tērpies bruņās, bet Mikelandželo veidoja skulptūras ar zobenu pie sāna, kad Mazačo un Domenikīno tika noindēti, bet Kozimo I ieslē­dzās cietoksnī, pūlēdamies tā norūdīt tēraudu, lai tas grieztu porfīru.

Mēs iepazīstināsim lasītāju ar Benvenuto Čellīni, izstās­tot tikai vienu epizodi no viņa dzīves — par to, kā viņš no­kļuva Francijā.

Benvenuto Čellīni dzīvoja Romā, kurp viņu bija ataici­nājis pāvests Klements VII, un aizrautīgi strādāja, darinā­dams brīnišķīgu biķeri, kuru svētais tēvs viņam bija pasū­tījis, bet, tā kā mākslinieks gribēja dārgo biķeri jo rūpīgi izstrādāt, darbs virzījās uz priekšu ļoti gausi. Un Benve­nuto, protams, bija milzum daudz skauģu, jo viņš saņēma izdevīgus pasūtījumus no hercogiem, karaļiem un pāves­tiem un izpildīja šos pasūtījumus ar nepārspējamu meis­tarību.