Aizgā­jusi pa Sēnas krastmalu līdz Senmišela tiltam, meitene pār­gāja tiltam pāri, kas nepazīstamajam jauneklim joprojām bija pa ceļam. Tad viņa pa Barijē ielu devās uz Šanžas tiltu. Un, tā kā nepazīstamajam jauneklim arī tas bija pa ceļam, viņš sekoja meitenei gluži kā ēna, jo visu skaistu meiteņu ēna taču ir mīlētājs.

Bet ak vai! Pie Šatlē mūriem daiļā zvaigzne, par kuras pavadoni bija kļuvis nepazīstamais jauneklis, pēkšņi no­zuda; karaliskā cietuma šaurās durvis, tiklīdz dueņja pie tām pieklauvēja, atvērās itin kā pašas no sevis un tūdaļ atkal aizkrita ciet.

Jaunais cilvēks brīdi palika mulsi stāvam, taču, būdams pēc dabas uzņēmīgs un neredzēdams vairs skaisto mei­teni, kas laupīja viņam drosmi, viņš drīz vien atrada izeju.

Šatlē cietokšņa vārtu priekšā turp un atpakaļ svarīgi soļoja sargkareivis ar pīķi pār plecu. Nepazīstamais jau­neklis darīja tāpat kā šis cienījamais sardzes vīrs: pagā­jis gabaliņu sānis, lai nepievērstu sev uzmanību, taču ne tik tālu, lai neredzētu vārtus, viņš varonīgi stājās tai sar­dzē, kādā tik bieži stāv mīlētāji.

Ja lasītājam kādreiz gadījies nonākt līdzīgā situācijā, viņš droši vien būs pamanījis, ka viens no labākajiem līdzekļiem, kā sardzē īsināt laiku, ir sarunāties pašam ar sevi. Acīmredzot jaunajam cilvēkam tas nebija nekas neierasts, jo, nepaguvis pat lāgā nostāties sargpostenī, viņš tūdaļ uzsāka šādu monologu: