— Nav nekādu šaubu, ka viņa nedzīvo šeit. Šorīt pēc dievkalpojuma, tāpat kā divās iepriekšējās svētdienās, kad uzdrīkstējos viņai sekot vienīgi ar skatieniem, — kāds mūlāps gan es esmu! — viņa nogriezās gar krastmalu nevis pa labi, bet pa kreisi uz Nelas vārtu un Prēoklēras pusi. Kas gan, velns parāvis, viņai meklējams Šatlē cietoksnī? Gan uzzināsim. Varbūt viņa atnākusi pie kāda ieslodzītā… iespējams, pre brāļa? Nabaga meitene! Cik gauži gan viņa cieš, jo viņai jābūt tikpat neizmērojami labai, cik neizmērojams ir viņas skaistums! Sasodīts! Kā man gribētos pieiet viņai klāt un pavaicāt bez aplinkiem, pie kā viņa dodas uz cietumu, un piedāvāt savus pakalpojumus! Ja ieslodzīts ir viņas brālis, es izstāstīšu par visu savam skolotājam un palūgšu viņam padomu. Mans skolotājs taču aizbēga no Santandželas cietokšņa un laikam gan zina, kā izkļūt laukā no cietuma. Vārdu sakot, es izglābju viņas brāli. Pēc šāda pakalpojuma viņas brālis kļūst par manu draugu uz dzīvību un nāvi. Viņš alkst izdarīt man tikpat lielu pakalpojumu, kādu izdarīju viņam. Es atzīstos, ka mīlu viņa māsu. Viņš iepazīstina mani ar savu māsu, es metos viņas priekšā uz ceļiem, viņai neatliek nekas cits kā pacelt uz mani savas acis.