G.GUREVIČS
ASTEROĪDA GŪSTEKŅI
STĀSTI
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGĀ 1966
Tulkojis O. KALNCIEMS Mākslinieks A. JĒGERS
MĒNESS IKDIENA
Bērnībā tiku lasījis krāšņu austrumzemes pasaku par kādu skaistu princesi. Šai skaistulei no acīm birušas nevis asaras, bet pērles, no mutes ripojušas zelta monētas, viņas staigātajās pēdās uzplaukušas rozes. Tiklīdz viņa spērusi soli — tā rožu krūms, spērusi otru soli — atkal krūms, tiklīdz pagājusies, aiz viņas palikusi puķu aleja. Šo pasaku es šovasar atcerējos Kremeņjā.
Kremeņjā mēs — mākslinieks Vihrovs un es — nonācām nejauši. Abi meklējām kādu klusu stūrīti. Es jau sen to zinu, ka vislabākās domas rodas, gulšņājot zālē un vērojot, kā kuplās priežu galotnes peld pa zilajiem mākoņu līčiem.
Kremeņjā priežu izrādījās tiku tikām. Tās auga ap sakņu dārziem, smilšu pakalnos, staltas kā joniešu kolonas un sārtas kā rīta blāzma. Aiz sila sākās lapu- koku mežs: apses ar blāvi zaļiem stumbriem, rēpu- ļaini ozoli un liepas, ap kurām, dūkdamas kā mazas lidmašīnas, laidelējās bites. Pārlieku garie un smuidrie bērzi, lai noturētu savas lapotnes svaru, bija pārliekušies pāri taciņai un balstīja savas virsotnes pret ozola pleciem.