Kādā bērza pārliekumā atradām putnu lig­zdu ar olīvkrāsas oliņām. Mēs redzējām uz celma sil­dāmies indīgi zaļu ķirzaku, redzējām, kā lapsene, ar vienu kāju ieķērusies lapā, apstrādā noķerto sienāzi, redzējām, kā melnraibais dzenis, galvu atvēzēdams, kala priedes zarā; kāda vāverīte, kas lēkāja pa zemi, uzskrēja man virsū un sastinga, cieši mani uzlūko­dama savām melnajām acu zīlītēm. Es tai pateicu, ka neesmu mednieks, bet viņa tam nenoticēja, nolēma ar mani labāk neielaisties un, savu kuplo asti pavici­nājusi, aizdrāza atpakaļ.

No saules, sveķu un puķu smaržas mums reiba galva. Mežā un upes krastā mēs uzgājām ne mazāk kā pussimts gleznainu vietiņu. Es biju sajūsmā un tā­pat arī mākslinieks, kas savas izjūtas izteica šādiem vārdiem:

—   Te vēl vajadzētu labu Maskavas restorānu, — tad būtu paradīze zemes virsū.

—    Šķiet, pie kuģu piestātnes ir ēdnīca, — es bildu.

—    Pazīstu šejienes ēdnīcas, — skeptiski atsaucās mākslinieks. — Katru dienu sakņu zupa un vārītas kotletes.

(Vihrovs cienīja mākslu un viņam nepatika, ja sī­kās ikdienas rūpes novirza viņu no daiļrades.)

Bet ēdnīca mūs patīkami pievīla. Mūs nosēdināja pie galdiņa ar iestīvinātu galdautu un puķēm, apjautā­jās, kur mēs esot staigājuši, vai dikti izsalkuši, un mums pasniedza lielisku okrošku ar kvasu, dillēm un zaļiem lociņiem, otrajā ēdienā — bifšteku ar olu un uzgrauzdētiem sausiņiem, bet pēc saldējuma mēs palūdzām atsauksmju grāmatu.